Atbildes uz jautāto: kā fotografēt sportu?

Ar sporta fotografēšanu ir salīdzinoši grūti. Protams, jebkurš var paņemt jebkuru aparātu un knipsēt no savas sēdvietas vai stāvvietas, taču principā interesantas sporta bildes, ja vēlas iegūt elpu aizraujošus kadrus, gribot negribot aicina gan pēc liela ieguldījuma fototehnikā — salīdzinoši ar teju jebkuru citu fotografēšanas veidu: ainavām, portretiem, u.c., gan pēc iepriekšēja apdoma, izvēloties vietu, kur uzturēties un ceļu, pa kādu sacensībās kustēties.

Par sporta fotografēšanu pirmajā acu uzmetienā grūtāka varētu būt teju tikai savvaļas dzīvnieku fotografēšana un zemūdens vai citas eksotiskas vides/apstākļu bilžu ķeršana.

Sāksim ar sāpīgāko tematu — fototehniku.

Pamata lietas, kas saistītas ar sporta pasākumu fotografēšanu, ir divas:

1. fotogrāfs parasti būs salīdzinoši lielā attālumā no notikumiem;
2. atkarībā no konkrētā sporta veida, situācija var mainīties pat sekundes simtdaļās vai ātrāk.

No šiem diviem aspektiem loģiski izriet vispirms jau nepieciešamība pēc noteikta tipa fotografēšanas tehnikas.

Lielais fotografēšanas attālums nozīmē, ka vajadzēs garfokusa objektīvu, lai iegūtu labu detalizāciju un varētu pievilkt saskatāmu kadru: 70-200, 70-300, vai pat 100-400mm vai garākus (500 un 600mm fiksēta fokusa attāluma) objektīvus. Atsevišķos gadījumos var izlīdzēties ar fiksēta attāluma objektīvu, piemēram, Canon EF 500mm L, taču domāju 99% gadījumu zūmobjektīvus būs stipri noderīgāks, ņemot vērā otro minēto punktu — situācijas un tātad arī attālumi līdz fotografējamajiem objektiem mainās ļoti strauji un bieži vien arī lielā diapazonā. Protams, var izmantot kādu no mega zūmiem, kas nodrošina gan platleņķa, gan “iezūmoto” bildi, taču superzūmu attēla kvalitāte — īpaši “garākajā” galā — mēdz būt visai švaka. Ja vēl tāds Tamron 18-270 tiek uzskatīts par labu, tad tomēr zināmas šaubas ir; pie tam jārēķinās, ka šim Tamronam garajā galā ir maza apertūra un līdz ar to zema gaismspēja. Ņemot vērā, ka platleņķis ir vajadzīgāks retāk, ja ir sajūta, ka 50 vai 70mm tomēr ir par šauru, var domāt par uz pilnkadru orientētajiem 28-300 un tamlīdzīgiem objektīviem.

Nepieciešamība ķert mirkli, savukārt, nozīmē, ka vajadzēs objektīvu ar labu gaismspēju (“ātro stiklu”), lai varētu fotografēt, izmantojot īsu ekspozīciju. Šī iemesla dēļ īpaši noderīgi ir objektīvi ar fiksētu un lielu apertūra visā zūma garumā, piemēram, Canon EF 70-300 F/2.8 L (“L”, kā jau varētu domāt, apzīmē Canon “luxus” klases objektīvus). Liela apertūra noder arī, lai padarītu fonu izplūdušāku un tā nošķirtu to no fotografējamā notikuma, kā arī lai mēģinātu fotografēt notikumus telpās vai citā vājā apgaismojumā, kur gaismspēja ir īpaši svarīga.

Būtiska kļūst spoguļkamera ar ātru fokusēšanās spēju, ko nosaka gan jau pieminētais objektīva gaišums un tā autofokusa mehānisma kvalitāte, gan paša aparāta uzbūve un tajā izmantotie elementi, kā jau pieminēju iepriekšējā ierakstā. Tāpat svarīgi ir, lai kamerai būtu labs ātrums nepārtrauktās uzņemšanas režīmā (continuous shooting). Jau tikko pielinkotajā ierakstā, salīdzinot Canon EOS 1000D 1.5 kadrus/sec ar 650D 5 kadriem sekundē, ir skaidrs, ka ar 650D ir daudz lielāka iespēja noķert sasodīto mirkli.

Viss pieminētais norāda uz to, ka sporta fotografēšana prasās pēc ātri fotografējošas (5+ kadri sekundē) un ātri fokusējošās kameras un tai piemeklētiem kvalitatīviem (īpaši vērts ņemt vērā objektīva izšķirtspēju) zūmobjektīviem ar ļoti labu gaismspēju. Tā kā rakstā par objektīviem jau pieminēju, ka fizikas likumu dēļ nav iespējams uztaisīt kvalitatīvu ūber-super-mega-zūmu, bet sportā fotografēt vajag ātri, tad profesionālos fotogrāfus diezgan tipiski var redzēt staipāmies apkārt ar diviem (reti gan vairāk) fotoaparātiem un tiem uzmontētiem katriem sava zūma diapazona objektīviem — piemēram, viens 17-70 un otrs 70-200, kas nodrošina iespēju fočēt ievērojami ātrāk, nekā pārskrūvējot objektīvus vienam aparātam.

Tas viss nozīmē izdevumus, izdevumus un vēlreiz izdevumus. Advancētā iesācēja kamera (tāda kā jau apskatītā 650D) un puslīdz lēti zūmobjektīvi, kas nebūs gan ar ļoti labu gaismspēju vai izšķirtspēju, bet tomēr būs lietojami, varētu būt kopā uz kādiem zem Ls 1000; DSLR ~Ls400, 17-70 ~Ls300, garā gala objektīvs: teiksim, tas pats nelaimīgais Sigma 70-300 APO DG, ap Ls250. Savā ziņā gan kauns 70-300 Sigmu te pieminēt, bet fotoentuziasta vēlmes varētu vismaz sākumā apmierināt. Ja budžets atļauj, var mēģināt Canon 70-200 vai 70-300 objektīvu, tie visi ir gana labi (gan arī 2x/3x dārgāki). Neesmu skatījies superzūmus, varbūt kāds var nokomentēt par 18-270 vai citiem superobjektīviem — man ir klusas aizdomas, ka nav tie gana labi.

Labāka tehnika, protams, maksās dārgāk, un šeit, ja neesat profesionāls fotogrāfs, varat neieguldīt labākā fotoaparātā — 650D vai tā Nikon ekvivalents būs gana labs, bet labāki objektīvi varētu sniegt labāku bildi gan.

Protams, negribu nobaidīt lasītājus. IR iespējams nofočēt labas sporta bildes — vismaz ārā, saulainā dienā — arī ar pārejas (bridge) kameru vai superzūmīgu ziepjutrauku. Vienkārši labu rezultātu būs grūtāk sasniegt un dažas lietas būs neiespējamas. Sīkāk varat skatīties ierakstā par to, kādu fotoaparātu pirkt. Sportam, es baidos, tomēr zem DSLR es neko nerekomendētu. Pat, ja jums ir pati lētākā DSLR un lētākie zūmobjektīvi, jūsu iespējas, cik esmu skatījies, ir labākas, nekā ar citiem kameru veidiem.

Tiktāl par bēdīgo.

Tālāk par interesanto. Kā tad īsti fotografēt sportu. Skaidrs, ka ieteikumi ir atkarīgi gan no sporta veida, gan no tā, vai tas notiek iekštelpās vai ārā, bet pamatā jums galvenais ir iepriekš jāizdomā, kur kustēsies sportisti un kādu “stāstu” jūs vēlaties pastāstīt — vai tas būs vairāk par sacensību vietu, konkrēto sporta veidu, vai par dalībniekiem, vai tajā vajadzētu būt daudz tuvplāniem, kopskatiem, vai vēlēsieties būt pie finiša, vai sekosiet līdzi (ja iespējams) kādam konkrētam sportistam vai (kā, piemēram, darbavietas organizētā pasākumā) būtu vēlams nofotografēt visus dalībniekus, lai katram ir ko apskatīties pēcpasākuma bildēs.

Tad ir jāpaskatās, kādas vietas jums būs uz vietas pieejamas fotografēšanai — vai jums ir atļauja kustēties turpat kur sportisti, vai jūs vispār drīkstat brīvi pārvietoties pa sacensību teritoriju, vēlams jau iepriekš izpētīt, no kuras puses jums būs iespējas uzņemt kadrus.

Tālāk, kā viena no galvenajām lietām ir jāizpīpē, no kurienes kurā vietā nāks apgaismojums. Ja tā būs saule, tad no kuras puses spīdēs, ja iekštelpas, tad, kā būs izkārtas gaismas. Atskaitot speciālu efektu radīšanu, jāatcerās, ka jācenšas izvairīties no pretgaismas, kad saule spīd objektīvā, jo tas jauks galvu gan aparāta ekspozīcijas noteikšanai, gan autofokusam. Labi rezultāti parasti ir sasniedzami, kad saule apspīd fotografējamo no sāniem un varbūt nedaudz no priekšas, ar ēnu palīdzību radot labāku telpiskuma iespaidu.

Ja sporta sacensībās apgaismojums ir pastāvīgi vienāds un jūs fotografējat no vienas un tās pašas puses, ir vērts nofotgrafēt pāris kadrus ar sportistiem, lai redzētu kādu ISO, apertūru un ekspozīciju lietojama, lai viņi būtu labi izgaismoti. Tad izvēlēties manuālo režīmu (M), kurā iestatīt šos parametrus no rokas (varbūt nedaudz pakoriģējot, ja aparāts automātiskā režīmā bildē pārāk gaiši/tumši) un izmantot pārsvarā M režīmu, kas ļaus izvairīties no pārsteigumiem, ja būsiet nofokusējies uz cita gaišuma punktu. Jāatcerās, ka fokusējoties, aparāts parasti uzskata, ka esat viņam fokusēšanai iedevis “vidēja” gaišuma punktu, proti, ka tas uz ko fokusējaties, nav ne īpaši gaišs, ne īpaši tumšs. Tā, ka ja fokusēsieties uz spilgti baltu krekliņu, aparāts var pārējo bildi izgaismot pārāk tumši. Tas nenotiks, ja ISO, ekspozīcija un apertūra jau M režīmā būs izvēlētas aparāta vietā. Taču, mainoties gaismai, tie būs jāpārregulē.

Tālāk, divi veidi kā panākt, ka sportists bildē būs asumā ir: (1) izmantot autofokusa (AF) režīmu “AI Servo”, kur aparāts (to uzrādot ar sarkanu punktiņu skatu meklētājā) seko līdzi sākotnēji nofokusētajam objektam un visu laiku cenšās paturēt to asumā. Tas ir labi, bet var radīt problēmas tad, ja vēlaties kadru komponēt tā, lai sportists nebūtu pašā centrā vai nebūtu pats tuvākais objekts kadrā.

Līdz ar to otrs režīms, ko var izmantot, ir standarta viena kadra AF (One-Shot AF), kuru jūs jau iepriekš nofokusējat uz vietu, kur sportists BŪS tad, kad jūs gribēsiet viņu iedabūt kadrā un tad turiet fotografēšanas slēdzi pusnospiestu, gaidot sportistu. Ja vien apertūra nav iestatīta ļoti lieta un attālums ir vairāk vai mazāk pieņemams, tad vienkārši sagaidiet, līdz sportists ir jūsu izvēlētajā vietā un spiediet slēdzi līdz galam.

Iekštelpās, ja vien ir atļauts, un jums būs iespēja nokļūt sportistiem salīdzinoši tuvu, pat dienas laikā noteikti ņemiet līdzi zibspuldzi, bet tad ārējo: ar lokāmu galvu, uz augšu vēršamu un ar izkliedētājiem/atstarotājiem, lai neapžilbinātu sportistus un netaisītu asas ēnas. Tā var noderēt arī ārā, lai izgaismotu ēnainās vietas, vienīgi jāatcerās, ka zibspuldzes darbības rādiuss ir visai mazs: vien pāris metru — un nav ne mazākās jēgas to izmantot, mēģinot ko fotografēt futbola laukuma otrā pusē.

Tas tāds neliels ieskats. Fotografēt sportu ir savā ziņā tāpat kā jebkuru citu pasākumu, tikai jāņem vērā konkrētā “formāta” specifika — “fotoobjektu” kustības ātrums, attālumi līdz fotografējamajiem, ierobežota kustības brīvība un, kā vienmēr, apgaismojums.