Objektīvu kvalitāte


Sākotnēji rakstā par objektīviem biju teicis, ka objektīva  kvalitāti vērtē pēc tā sasniedzamā asuma un tā, cik daudz attēla kropļojumu tas pieļauj. Lai arī tas tā ir, fotografējot ilgāk, pat man kā amatierim, kas fotografē prieka pēc, sāk spēlēt lomu arī citi faktori, kur nu vēl profesionālim. Tā kā objektīva kvalitāte ietekmē arī to, no kā jāuzmanās, tos lietojot, tad uztaisīju arī atsevišķu rakstiņu par apiešanos ar tiem.

Īsi tad par katru parametru.

1. Asums jeb izšķirtspēja

Katram objektīvam ir tāds diezgan sarežģīti mērāms parametrs kā MTF (modulation transfer function), kurš detalizēti aprakstīts , piemēram, Edmund Optics mājaslapā, (Wikipēdijā skat. zem optical transfer function). Vienkāršojot, var teikt, ka ar šo parametru mēra objektīva izšķirtspēju: cik sīkas detaļas tas spēj skaidri attēlot. Jo lielāka izšķirtspēja, jo sīkākas detaļas ir asi izzīmētas. Jo mazāks MTF rezultāts, jo izplūdušākas ir detaļas, neskaidrākas līnijas un formas. MTF rezultāti ir atrodami internetos praktiski visiem cik necik populāriem objektīviem.

Skatoties MTF novērtējumus, secinām, ka bildes izšķirtspēja  parasti ir labāka objektīva centrā un kļūst vairāk vai mazāk sliktāka uz ārmalām, kā arī, ka vienam un tam pašam objektīvam izšķirtspēja atšķiras atkaribā no iezūmošanas pakāpes (zūmobjektīviem) un diafragmas atvēruma (apertūras).

Izšķirtspēja ne vienmēr ir tieši atkarīga no objektīva cenas. Tā, Canon divi lētākie sākuma līmeņa objektīvi: EF-S 18-55 IS (kas ir viens no standarta kit objektīviem), un EF 50mm f:1.8 — katrs maksā zem Ls 100 — tiek atzīti kā optiski diezgan asi un labi, it īpaši ņemot vērā to cenu. Nikon ir līdzīgi piedāvājumi.

Jebkuram objektīvam ir savs optimālais zūmlīmenis un diafragmas atvērums maksimālai izšķirtspējai un ja atšķirība starp optimālo un sliktāko rezultātu ir diezgan dramatiska, ir vērts padomāt, vai šo objektīvu ir vērts pirkt. Jāņem vērā ari, ka lielākajai daļai objektīvu maksimālā izšķirtspēja ir iespējama tikai pie samazināta diafragmas atvēruma.

Tā, piemēram, manis paša izmantotajam Sigma 70-300 DG APO objektīvam maksimālais diafragmas atvērums ir f:4-5.6 (atkaribā no iezūmošanas pakāpes). Taču objektīva vērtejumos atzīmēts, ka labu izšķirtspēju  pa lielam var sasniegt tikai pie apertūras f:8 — tātad, būtiski samazinot gaismspēju un palielinot nepieciešamo  ekspozīcijas laiku. Turklāt maksimālā izšķirtspēja arī pie optimālās apertūras/zūma ir mazāka, nekā tam pasam Canon EF-S 18-55 IS.

Līdzīgi kā daudzi citi parametri, praktiski izskatās, ka labu izšķirtspēju ir jo grūtāk nodrošināt (un tātad jo dārgāk), jo lielāks ir objektīva zūma diapazons. Tā, piemēram, nesen biju aizņēmies patestēt Sigma 28-300 objektīvu… konkrētā eksemplāra izšķirtspēju vienkārši nespēju atzīt par pieņemamu, lai vispār šo objektīvu lietotu. Sākumā domāju, ka tam ir kāds defekts un viņš autofokusā nepareizi fokusējas, bet arī manuāli fokusējoties, izmantojot statīvu un atlikto fotografēšanu, neizdevās iegūt laba asuma bildi.

Tai pašā laikā, jāņem vēra arī, ka profesionāli fotogrāfi balansē savas prasības un ne vienmēr paši paši “asākie” objektīvi (jeb žargonā “stikli”) skaitās paši labākie. Tādās fotogrāfījās, kā, piemēram, portreti, pārlieks asums var būt arī traucējošs.

Es pats šinī ziņā diezgan paļaujos uz internetā atrodamajiem objektīvu novērtētājiem, kuri diezgan rūpīgi testē objektīvus: dpreview, photozone.de, u.tml.

2. Attēla kropļojumi.

Tipiskākie ir mucveida kropļojumi (pincushion un barrel), kas vizuāli izskatās šādi (režģim būtu jābūt taisnām līnijām):

Teju visiem zūmobjektīviem kaut kādā līmenī šādi kropļojumi eksistē: parasti pincushion ir vairāk redzams platleņķa galā (<30mm) un barrel iezūmotajā galā. Mucveida kropļojumus var diezgan labi koriģēt attēlu apstrādes programmās, līdz ar to es parasti par to ļoti neuztraucos, ja vien objektīva vērtējumā nav speciāli pieminēts, ka šie kropļojumi ir tik izteikti, ka traucē objektīvu pilnvērtīgi lietot kādos zūma līmeņos. Fiksētā attāluma objektīvi parasti no šī kropļojuma īpaši necieš.

Hromatiskā un citas aberācija (chromatic aberration)

Šāds kropļojums — violeta vai citas krāsas apmale/nimbs vietās, kur ir robeža starp tumšu un gaišu objektu — piemēram, lapotne, kurai spīd cauri gaisma — ari var būt spēcīgāk vai mazāk spēcīgi izteikts atkarībā no objektiva zūma pakāpes un apertūras. Lielākā daļa no modernajiem objektīviem, kuriem ir lēcas ar speciāliem pārklājumiem, diezgan labi tiek galā ar aberācijām, līdz ar to, plānojot jauna objektīva iegādi, arī šeit es parasti paļaujos uz fotoportālu atsauksmēm — ja aberācija nav  uzsvērta kā traucējoša, tad uzskatu, ka tā objektīvā ir pietiekami kontrolēta.

3. Uzbūves kvalitāte

Nu mēs nonākam līdz tādam ne vienmēr precīzi izmērāmam, bet praksē ļoooti labi sajūtamam parametram. Lētā gala objektīvi, pat ja tie ir optiski labi, ir būvēti “plastmasīgi”. Principā teju lielākā daļa moderno objektīvu jebkurā gadījumā būs plastmasas korpuss. Taču lētā gala objektīvu detaļas nav paredzētas ilgstošai un intensīvai lietošanai, tie ir vājāk aizsargāti pret putekļiem  un mitrumu, un nolietojas ātrāk.

Kā klasisku piemēru varu uzrādīt jau pieminēto Canon kit objektīvu EF-S 18-55 IS. Optiski, kā jau iepriekš minēts, objektīvs ir gluži sakarīgs, it īpaši ņemot vērā tā zemo cenu. Taču lētā cena ir radusies, ietaupot katru jēnu tā uzbūvē.

Lūk, piemēram, blakus Sigma 17-70 2.8-4 DC OS HSM un Canon 18-55 3.5-5.6 IS (tālāk šai rakstā vārdi “Sigma” un “Canon” bez papildiapzīmējuma nozīmēs tikai šos konkrētos divus objektīvus, nedomājiet, ka runa ir par visu attiecīgā zīmola piedāvājumu klāstu!) :

efs-sigma-salidz 1. Gumijoti fokusēšanās un zūmmaiņas gredzeni. Ne ļoti būtiska lieta, bet tomēr. Sigmai ir. It kā nav nekas īpašs, bet nodrošina labāku saķeri, kas ikdienā palīdz. Canon gredzeni, lai arī ir OK, bet ir ļoti plastmasīgi un jūtas “slidenāki”.

2. Fokusēšanās gredzens. Canon fokusēšanās gredzens, kā var redzēt, nav nekas vairāk, kā objektīva priekšpuse, kas grozās visa kopā. Tam ir kā minimums 2 problēmas. (1) Tas nozīmē, ka, mainoties fokusam, katru reizi griežas arī objektīvam piestiprinātie filtri. Tātad polarizācijas filtri der tikai apļveida (circular polariser) un, Lee/Cokin tipa filtru sistēmas lietojot, ir visu laiku jāgroza arī ieliktnis graduēto un citu orientētu filtru gadījumā. (2) Tikai dārgāka gala objektīviem ir FTM (full-time manual) objektīva fokusēšanas mehānisms. Visiem pārējiem objektīviem nebūt nav ieteicams ar roku mēģināt regulēt fokusu ieslēgtā autofokusēšanās režīmā (kas tipiski ir gandrīz visu laiku, kamēr vien aparātu izmantojam) — tas bojā fokusēšanās mehānismu. Un tad, ja nu jūs vēl aparātu nēsājat ne speciālā, bet parastā somā, kur tas visu laiku trinās un objektīva priekšpuse spaidās un grozās, tad skaidrs, ka autofokusa mehānisms var vai nu atteikt, vai sākt uzvesties dīvaini.

Šim Canon objektīvam tieši tā arī ir noticis — tā kā es viņu diezgan daudz esmu nēsājis apkārt parastā mīkstā somā blakus bloknotiem un citiem priekšmetiem, un, ieliekot somā, šad tad aizmirsis izslēgt AF režīmu, tad tagad dažkārt mēģinot iestādīt fokusu ar autofokusu, objektīva motors padūc, bet objektīvs fiziski neizkustas un nefokusējas. Par laimi vismaz manā gadījumā to var apiet, atslēdzot AF režīmu un ar roku pagrozot fokusēšanas gredzenu, kas acīmredzot izkustina kādu ieklemmējušos detaļu un tad tālāk aparāts atkal fokusējas. Līdz nākošajai reizei.

Sigmas objektīvam, savukārt, lai gan FTM arī nav, bet toties fokusēšanās ir iekšēja — objektīvs fokusējoties nedz grozās nedz izbīdās/ieraujās, kas risina abas minētās problēmas, jo pat aizmirstot izslēgt AF, kad aparātu ieliek somā, gumijotais gredzens tāpat vien īpaši negrozās un mehānismu nebojā.

3. Zūma fiksators jeb slēdzis (zoom lock).  Principā objektīviem ar cik necik garāku zūma diapazonu mēdz būt slēdzis, kas neļauj objektīvam kustēties ārpus platleņķa galējās robežas. Proti, pagriežot objektīvu uz 17mm galējo iedaļu un ieslēdzot zoom lock, objektīvs neizkustēsies. Tā kā zūmobjektīvu mehānisms mēdz būt diezgan pasmags, tad zoom lock nodrošina, ka vēršot objektīvu uz leju, lai, piemēram, kaut ko nofotografētu, tas neizbīdīsies uz citu zūma pakāpi (neiestāsies tā sauktais zoom creep). Tāpat arī, liekot fotoaparātu somā, ir drošāk, ja objektīvs ir “aizslēgts”, it īpaši, ja tā nav speciāla fotosoma un aparāts var pa to ļerināties. Lieki teikt, ka, lai arī šī Canon objektīva mehānisms ir ļoti viegls, tomēr, ņemot vērā tā konstrukciju un aprakstīto uzvedību, tam arī šāds slēdzis noderētu, taču, tā kā tas ir pats pats lētākais Canon objektīvu gals, tāda tam nav. Šāda slēdža nav arī manam garfokusa objektīvam Sigma 70-300 APO DG, kuram tas arī diezgan labi noderētu. Bet lētais gals ir lētais gals.

4. Materiāli. Mēdz būt objektīvi ar lielāku skaitu metālisku daļu. Loģiski, ka tās ir izturīgākas, bet arī smagākas un parasti norāda uz dārgāku ojbektīvu. Šai ziņā vecāka gadagājuma objektīvie parasti ir vairāk metālisko detaļu un tie tipiski kalpo ilgāk, kas nozīmē, ka optiski labu objektīvu var dažkārt pirkt pat gadus 10+ vecu.  Mēdz būt tīri metāliski un daļēji plastmasas objektīvu stiprinājumi pie fotoaparāta (mount), mēdz būt metāliskas filtra vītnes: šiem abiem objektīviem tās ir plastmasīgas, tomēr Sigmas subjektīvi liekas veidotas no cietākas un izturīgākas plastmasas. Tāpat mēdz būt arī metāliskas blendes. Atkal jau, šim Canonam komplektā blende nemaz nenāk, savukārt Sigmai ir plastmasas, ko ir diezgan viegli saplēst, ja gadās to saspiest.

Asuma dziļuma skala

6. Asuma dziļuma skala (depth of field scale). Uz lētākiem un jaunākiem objektīviem tāda parasti nav uzzīmēta/iegravēta. Sigmai jau ir, drusku nepietiekama, bet vismaz kādu priekšstatu sniedz. Asuma dziļuma skalu lieto, lai pārliecinātos par to, kuras fotogrāfijas daļas būs asas pie kādas apertūras un pie kāda fokusa punkta attāluma. Uz asuma dziļuma skalas var tieši redzēt asuma dziļuma diapazonu pie attiecīgas apertūras un fokusa punkta attāluma. Tā, piemēram, ilustrācijā var redzēt, ka konkrētajam objektīvam pie fokusēšanās uz ~9m attālumu, ja lietosim apertūru f:4, ass attēls būs attālumos aptuveni 7-11m, bet lietojot apertūru f:16 jau no 5m līdz >20m, savukārt f:22 mums dos asumu no 4m- bezgalībai.

7. Fokusēšanās spēja.  Par šo parametru nav nekas daudz ko teikt, vienkārši atkarībā no kameras pašas un no objektīvu uzbūves, daži no tiem spēj labāk un citi sliktāk fokusēties sliktā apgaismojumā. Pietiekami tumšā vidē jebkurš fotoaparāts/objektīvs zaudē spēju automātiski nofokusēties un “braukā” šurpu turpu, veltīgi mēģinot to izdarīt (padoms: vislabāk jebkurā gadījumā mēģināt fokusēties uz kādu vietu, kur ir krāsu maiņa/tekstūra, jo uz vienas krāsas laukuma fokusēties aparāts īsti labi nevarēs arī apgaismotā vidē). Bet  labāki objektīvi tomēr spēj fokusēties tādā krēslā, kur švakāki jau “braukā”. Parasti šī lieta tiek minēta objektīvu apskatēs neatkarīgajos fotoportālos.

8. Motora troksnis. Autofokusa motors var būt skaļāks vai klusāks. Lielākajai daļai no objektīvu ražotājiem ir šāda vai tāda veida autofokusēšanās ultraskaņas motori. Canonam ir tā sauktais “USM” (ultra sonic motor), Sigmai “HSM” (hyper sonic motor), u.tml. Ultraskaņas fokusēšanās padara “autofokusu klusāku, precīzāku un ātrāku”(Sigmas teksts). Skaļāki objektīvi, tāpat kā skaļāki fotoaparāti norāda uz fotogrāfa klātbūtni un var apgrūtināt to lietošanu delikātās fotosituācijās, piemēram, fotografējot dzīvniekus vai kādus sentimentālus/intīmus notikumus.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s