Itin bieža problēma, fotografējot ainavas, ir tad, kad bildējam ko tādu, kas redzams uz debesu fona. Vai nu ēkas, vai cilvēki, vai jebkura klasiska ainava, vienalga — vai nu debesis sanāk sulīgas, bet viss pārējais par tumšu, vai arī otrādi — zemes lietas ir smuki izzīmētas, bet debesis pārgaismotas baltas.
Par cēloni tam ir gluži vienkārši fotofilmiņas (filmu kamerām) un sensora (digitālajiem aparātiem) tehniskie ierobežojumi. Prasti runājot, sensora katrs pikselis izmēra uz viņu krītošo gaismu un piešķir tai skaitli, piemēram, no 0 (nekādas gaismas nav) līdz 255 (pilnīga spozme), kas tad arī nosaka, cik spožs būs konkrētais attēla punkts digitālajā bildē — kāds ir digitālā fotoaparāta dinamiskais diapazons (dynamic range). Bet gaismas dabā ir stipri niansētākas! Pat cilvēka acs spēj izšķirt stipri vairāk apgaismojuma spožuma gradāciju nekā vislabākais DSLR.
Un tad nu sanāk tā, ka digitalizējot gaismu mēs pārvēršam, teiksim, gaismu ar nosacīto spožumu 183.889 par 184; 23.04 par 23, un tā tālāk. Pirmkārt detaļas zūd uz šo noapaļošanu, un tad vēl arī notiek tā, ka “visa gaisma, kas gaišāka par X tiek uzskatīta par 100% gaišu” un “viss, kas tumšāks par Y tiek uzskatīts par melnu”.
Līdz ar to, bildējot foto, kuros ir lieli gaismas spožuma diapazoni, digitālais aparāts koncentrējas uz kaut kādu daļu no bildes (kuru, tas atkarīgs no tā sauktā metering mode) un cenšas panākt, lai tā sanāk kārtīgi izgaismota. Pārējais — kā nu sanāk.
Ko darīt?
Principā ir tikai divas lietas, ko iespējams iesākt.
Pirmkārt, var bildēt ainu vairākas reizes, vienā reizē cenšoties panākt pareizas debesis, otrā zemi. Tad ar speciālu programmu var šīs bildes salikt kopā tā, lai viss sanāk pareizi. To var darīt ar parastu bilžu redaktoru (piem. Photoshop), bet labākus rezultātus parasti var sasniegt ar speciāliem pluginiem vai atsevišķu programmatūru, kas ļauj radīt ta sauktos HDR – high dynamic range attēlus. Ir, piemēram, tāda bezmaksas programma kā divu rīku kombinācija: Enblend+Enfuse, kas ļauj veidot šādus HDR attēlus, lai arī nedatoriķiem var būt zināmas noņemšanās šo rīku palaist. Liela daļa ērto rīku ir par maksu.
Bildējot šini gadījumā parasti var iestatīt tā saukto auto exposure balance jeb AEB režīmu, kad aparāts automātiski uzņem 3 bildes: vienu tā, kā ir uzstādīts, otru – tumšāku, trešo — gaišāku. Sīkāk skatiet sava fotoaparāta instrukcijā.
Pamata ierobežojums šai pieejai acīmredzami ir tas, ka tā var nobildēt tikai nekustīgas ainas.
Tāpēc labākais variants kā rīkoties parasti ir izmantot ND filtrus.
SLR (un DSLR) fotokamerām ir iespējams nopirkt speciālus filtrus, ko skrūvē priekšā objektīvam un kas laiž cauri mazāk gaismas, teiksim, pusei no attēla. Tie ir tā sauktie neutral density graduated filters jeb ND grad filtri.
Neliela atkāpe par objektīvu filtriem. Principā teju visiem SLR un DSLR objektīviem ir objektīva priekšā iestrādāta vītne (filter thread), kurā var ieskrūvēt aksesuārus — dažnedažādus filtrus, adapterus, u.tml. lietas. Vītnes diametrs ir vairāk vai mazāk standartizēts, bet, protams, atkarīgs no objektīva lēcas diametra. Lēcas/filtra vītnes diametru parasti uz objektīva arī norāda, piemēram, ø58 būs 58 centimetru diametra filtra vītne. Standarta vītņu izmēriem ražo attiecīgi standarta izmēra filtrus, piemēram, 52cm polarizējošais filtrs, 77cm ultravioletu staru filtrs, un tā tālāk.
ND grad filtri ir pieejami dažādos variantos — ar asu vai niansētu pāreju starp tumšo un gaišo filtra daļu, dažāda tumšuma pakāpes tumšo daļu.
Skrūvējot šādu filtru pa tiešo virsū objektīvam gan jāatceras, ka lielai daļai objektīvu priekšdaļa fokusējoties grozās. Kas nozīmē, ka tāds filtrs var būt vēl atsevišķi jāsagriež pareizi pēc tam, kad ir mainīts fokuss.
Principā, lai izvairītos no šādas problēmas, kā arī lai nepirktu vairākus vienādus filtrus dažādiem objektīvu diametriem (kas sanāk diezgan dārgi), pats labākais variants varētu būt Cokin vai Lee filtru sistēma.
Filtrs šinī gadījumā ir vienkārši caurspīdīgs kvadrātveida stikla/plastikāta gabaliņš, ko ievieto speciālā turētājā (filter holder), ko pievieno adapterim (adapter ring), kas savukārt tiek pieskrūvēts pie objektīva. Izklausās sarežģīti, bet toties labumi ir tādi, ka dažāda diametra objektīviem der vieni un tie paši filtri (kas vienkārši ir lielāki par lielāko attiecīgās kameras klases objektīvu) un turētājs, jāpērk ir tikai adapteris, kas salīdzinot ar ieskrūvējamo filtru, maksā diezgan lēti.
Cokin filtru sistēma (www.cokin.fr)
Izmantojot kaut ko šādu, nu jau varam mēģināt bildēt arī kustīgākas bildes ar lielu dinamisko diapazonu, jāizvēlas tikai pareizā tumšuma ND grad filtrs (parasti var nopirkt komplektu ar dažādu gaismas caurlaidības pakāpi).
Vairāk par filtriem var izlasīt, piemēram, by thom mājas lapā.
